VIDVUDA STĀSTS - MAZĀ CILVĒKA DERĪBA
Pierakstījuši: Jānis Elksnītis un Edgars Krasts
Vidvuda uzruna klātesošajiem pēc viņa nospēlētā koncerta operā.
"Esmu meklējis padomu, esmu meklējis zīmes. Bet saprotu nu vien to, ka katrs pats sev padoma devējs un zīmju tulkotājs. Spēks ir rodams ikdienā. Vēl lielāks spēks ir rodams darbībā, kas ikdienu padara labāku. Un trīskāršs spēks rodas iztēlē, kas vada mūsu centienus dzīvot labāk. [..] Nav tiesību mums mācīt labo, ja paši samiernieciski noliecam galvas un nolaižam rokas. [..] Mūsu ikdienas sākums ir mūsu ķermenis. Un mūsu ķermeņu ikdienu varam mainīt, vien zinot savus gēnus. [..] Mūsu šūnās, kā Lielvārdes jostā, tik katram vien zināms raksts. [..] Audiet, dārgie, katrs sava gara Lielvārdes jostu! Ieaudiet tur pārdomātu rīcību, nelauztus solījumus, un, galvenais, prieku par katru dienu un to, kas jums apkārt. Audiet Lielvārdes jostu sev un saviem mīļajiem!" [..]
"Tas bija tāds vispārcilvēciskas vienības akts, kādu Vidvuds neatcerējās pat no izlasītā vai dzirdētā. To raksturoja mīļums pret katru no šīs mistērijas dalībniekiem. Vidvuds pat apsvēra, vai neuzsākt katra klātesošā apkampšanas kampaņu, taču nobijās, jo cilvēku mīlestības izpausmes dažkārt ir nekontrolējamas. Domās viņš atkal un atkal raidīja pateicību katram vienam, kas bija līdzdarbojies viņa gājumā uz šo mirkli. Mirkli, kurā viss bija liels."
Šajā grāmatā darbojas ļoti dažādi un savdabīgi personāži - Vidvuds Ausainis (grāmatas galvenais varonis), Sostens Buzis (viens no Vidvuda draugiem), Juris Puns (viens no Vidvuda draugiem), Viktors Šveikovičs (divu sievu vīrs, kurš apmācīja suņus - pavadoņus neredzīgajiem), ielasmeita Rozanna (kura mājas pagrabā bija ierīkojusi patversmi kropliem dzīvniekiem), Ināra (Labdarības armijas zupas izdalītāja), kabatzaglis Žoriks, par vidēju miesas bojājumu nodarīšanu tiesātais Gavagai, bijušais universitātes lektors, trīs stalti sirmjgalvji - viedie padomdevēji u.c.
Man stāstā īpaši interesants likās tēls - Rūdolfs Rūrārs jeb ģeneālais datorzaglis, kurš virtuālajā realitātē dzīvoja kā Jerome Rodolph Rorarius vai Rorariuss un kurš savus upurus aplaimoja ar pamācību "homo est animal, igitur animal est homo."
Grāmatas pirmajā daļā, pirms bija izskanējis Vidvuda koncerts operā, Vidvus par Rūrāru saka:
"Lūk, noslēpumainais Rūrārs. Vien pār acīm novilktās kapuces viļņošanās norādīja uz elpojoša ķermeņa klātbūtni vadmalas apjoztā telpā. [..] Lūk, Rūrāra apsīši, ekbergi un bobrovi, kuru bērnības ņirgāšanās bija izveidojusi mantijā tērpto noslēpumu."
Pēc koncerta, Vidvuds pārsteigts par Rūrāru atklāj:
"Rurārs bija novilcis savu vadmalas tērpu un stāvēja smokingā ar milzīgu rožu pušķi rokā."
Vidvuds par trīs viedajiem padomdevējiem:
"Un tur jau viņi arī stāvēja zāles lielo prožektoru gaismā - trīs stalti sirmgalvji, it kā atnākuši no cita laika un izplatījuma. Viņu klātbūtne ikvienam tikko izskanējušā koncerta klausītājam lika mainīt uzsākto domu gaitu, lika noskaņoties kādai vēstij, varētu teikt, sakārtot savu eņģeļu rindas un apklusināt dēmonus, cik jau katram tur viņu bija. [..] "... ko esi par savu saucis, kam esi ticējis, ko esi darījis, Videvut, vien jauns misējums, uz iepriekšējiem nākošs, un saprast var to izmisuma kliedzienu, kas tagad krūtīs tev apslāpēts. Tad zini, ka tas tikai tavs ceļš, ne liels, ne mazs, ne taisns, ne līks, bet tavs ceļš uz pilnību, brāli Videvut, un nav tajā nekā lieka vai nepareiza. Kad tavas ticības liesma bija maza, tad vajadzēja spēku, gaismu un norādi no āra, ko tev kā karogu nest, un tu darīji to, kā nu prazdams. Lamekina nama manta un stāsts par to, tam bija tik viens uzdevums laiku lokos, tas tikai ceļrādis, Videvut, uz tevi un to nenovērtējamo, kas tevī iekšā, savs laiks bija ruļļus lasīt un savs tos atmest, un tagad atmests ir pēdējais no ruļļiem. Tikai tas par gaismu tev var būt, tas, kas paliek pāri, kad atņemtas visas zinības, raksti, ierādes, ko citi tevim devuši un kas tevī labu augsni raduši. [..] Tas bija tikai tavs ceļš, Videvut, izmisums, ticība, un tagad - tikai tavs lēmums un tikai tava atbildība par to. Tam visam bija savs laiks, [..] tev galvenā un pēdējā vēsts uzklausāma, un tas ir šī mirkļa ačgārnums, ka tev tagad ir jāuzklausa tas, ka tev nekas un ne no viena vairs nav jāuzklausa [..] Tikai tavs lēmums un tikai tava atbildība par to. [..] Tikai sevī meklē ceļu un vēsti, tikai tur viņu var atrast, un pats labākais no visa pārējā ir tikai spieķis, uz kā vājiniekam atpūsties. Ja tu šajā brīdī spēsi būt viss kopā, viss kopā ar runātāju, tik dziļi, ka izzūd visas atšķirības, arī starp runāto, runātāju un uzrunājamo, tad nav vairs nekas, ko tu nevari paveikt vai saprast [..] un tad jau tas Vidvutā notika. Tas bija prieks par sevi šajā pasaulē. [..] Tas Vidvuds pats, kas sev ceļazvaigzne. Ļauj savai nākotnei un nolemtībai sevi veidot, Vidvud! Kļūsti par to, kāds esi gribējis būt. [..]".
"Nav citas identitātes, kā vien cilvēki un padarītie darbi. Un Vidvudam bija izdevies tos novērtēt."
